Latviešu valodas aģentūras radošo darbu konkurss

 "Kas manu tautu dara stipru" 2017

Skolotāja Ilona Sāre

Spēks

Agnis Rubenis, 5. klase 

Manu tautu stipru dara

Saules atspulgs ezerā,

Stārķu pāris tīrumā,

Zivju gārnis upmalā.

 

Manu tautu stipru dara

Tautasdziesmu kamoliņš,

Jaunu meitu vainadziņš,

Staltais puišu augumiņš.

 

Manu tautu stipru dara

Stipri vīri armijā,

Gudri ļaudis Saeimā

Un es mazais ķipariņš.


Mana tauta

Ivita Kļaviņa, 5. klase

 


Kādi lauki,

Kādas lejas,

Kādi meži,

Kādas pļavas!

 

Tā ir daļa

Mūsu tautas,

Kas mūs dara

Stipru, stipru.

 

Mana tauta

Dejo, dzied.

Tas ir mūsu

Tautas lepnums.

 

Lielus svētkus

Svinam mēs.

Lai par to

Ir visiem prieks!

 

Stipru tautu

Darām mēs,

Lielus darbus

Padarām.

 

Esmu lepna

Par to savu

Lielo tautu

Latvijā!


Runā ar mani!

Evija Muraško, 4. klase 

       Manu tautu dara stipru bērnu mīlestība pret vecākiem. Par to arī būs mana pasaciņa.

       Reiz dzīvoja suņuks vārdā Rokijs. Rokijam bija ļoti čakla mamma. Mammu sauca Maija. Darbadienās viņa ganīja aitas, bet brīvdienās kārtoja savu suņu māju un taisīja ēst. Mammai Maijai tā patika, ka viss spīd un laistās! Rokijs bieži ļepatoja viņai nopakaļ, lai parunātos par kurmaja rakumiem vai blusām savā kažokā, bet mammai nebija laika runāties, jo tik daudz darbu kārtīgi jāpadara.

      Reiz Rokijs nolēma mammu iepriecināt ar kādu pārsteigumu. Varbūt tad viņa uz Rokiju paskatīsies ilgāk par divām sekundēm? Viņš rikšoja pa pļavu un redzēja daudz puķu. Visām mammām patīk puķes, bet kā lai atrod to puķi – ar pārsteigumu? Viņš meklēja un meklēja, bet visas puķes gadījās ar apgrauztiem kātiem un lietus sadauzītiem ziediem.

       Rokijs jau nokāra purniņu, kad tālumā pamanīja košu sarkanumu. Rokijs pieskrēja klāt sarkanajai puķei un ieskatījās tajā iekšā. Puķes ziedlapiņas no iekšpuses bija tādās pazīstamās krāsās – tumšsarkans, balts, atkal tumšsarkans. Rokijs attupās un domāja. Viņš domāja un domāja, un izdomāja, ka lielajā saimniekmājā bija tāds kaut kas sarkanbaltsarkans un māmiņa Maija uzrēja viņam, ka to nekādā gadījumā nedrīkstot grauzt, jo tas ir karogs. Tas esot ļoti stiprs, ja kādam tāds mājās, tad viņam notiek viss, pēc kā viņš no visas sirds ilgojas.

        Tā aizdomājies, viņš gandrīz nepamanīja puķes viducī mazus rūķīšus. Rokijs atlēca sānis un   tramīgi vēroja rūķīšus vienu minūti, jo nekad tādus nebija redzējis. Tad suņabērns nolēma, ka nebūs nīkulis, piegāja pie puķes un prasīja: “Kas jūs tādi?”

 “Mēs esam puķu dziedātāji, mēs dzīvojam tad, kad ar mums kāds parunājas!”

Sunītis saudzīgi ar zobeļiem noplūca puķi un skrēja uz mājām. Viņš uzdāvināja puķi mammītei, teikdams: “Ja tu nerunāsi ar šo puķi, tad viņa novītīs, bet ja runāsi, tad viņa tev atbildēs.”

       Māmiņa Maija paņēma puķi, ieskatījās un uzreiz pamanīja, ka tās ziedlapiņas sakārtotas kā Latvijas karogā. Viņa pasmaidīja, tik silti paskatījās uz Rokiju, ka suņukam sasila viss līdz pat astes galiņam.  No tās dienas mammīte daudz runājās gan ar puķes dziedātājrūķīšiem, bet vēl vairāk ar savu Rokiju.


 ‘’Kas manu tautu dara stipru’’

Oskars Jansons, 7. klase

 

Novembris katru gadu ir īpašs mēnesis  manā un manas tautas dzīvē. Laiks, kad tas, ko daru kopā ar saviem draugiem un ģimeni,  saslēdzas kopā ar citu darīto kā stipras ķēdes posmi, kā salūta simfonija Latvijas debesīs.

Novembrī mēs liekam karodziņus uz sirds. Mēs visiem gribam parādīt, ka lepojamies ar mūsu tautu un mūsu valsti. Mēs skolā katru gadu dodamies lāpu gājienos un citos piemiņas pasākumos. Lāpu vai sveci es nededzinu parastas uguntiņas dēļ. Es iededzu lāpu, lai atcerētos tos, kas cīnījās, lai es šeit varētu būt. Mēs jūtamies kopā ar tām dvēselēm, kas darījušas labu mūsu zemei gan cīņu laikā, gan ikdienas darbos, gan svinot tik daudzos senlatviešu svētkus, ievērojot Saules kalendāru. Lai gan dzīvoju 21. gadsimtā, tomēr gadu no gada eju uz Miķeļu tirgu un Mārtiņos pārbaudu, vai zeme ir cieta – kā ar ziemas sākšanos? Mēs esam gudra tauta, un joprojām izmantojam senču saprastos un izdomātos svētkus, dalāmies ar citiem, parādot šīs tradīcijas, kad atbrauc ciemiņi no citām zemēm. Piemēram, šogad Miķeļus atzīmējām kopā ar igauņu un lietuviešu jauniešiem, bet vasaras saulgriežu ugunskuru Lauteres pilskalnā kūrām kopā ar bulgāru jauniešiem.

  Koncertā es kopā ar citiem runāju dzejoļus un dziedu dziesmas, un  uzdrošinos skaļi pateikt “Es tevi mīlu, Latvija!”

“Ar labu nakti, Latvija!

Es tevi mīlu

rīt atkal katram būs sava diena

bet tu tā pati uz visiem viena  (Guntars Račs)

Esmu pārliecināts, ja mēs  kopā domājam un sakām šādus vārdus, un to dara arī citās vietas Latvijā un ārpus tās, tad tas ir spēks, kas paliek kā neredzams stipruma režgis arī tad, kas novembra lāpas nodzisušas.

Brīvības cīņu laikā ne visi ticēja, ka var būt tāda valsts Latvija. Bet taisnība bija tiem, kas ticēja. Galvenais, nekad nevajag pārstāt ticēt! Ļoti labi tas redzams sportā. Reizēm izskatās, ka zaudējums seko zaudējumam, bet nevajag tāpēc padoties, jāturpina spēlēt – un viss var notikt.

Par to pārliecinājos arī kādā man svarīgā notikumā šī gada novembrī , kad kopā ar sava brīvā laika centra jauniešiem  devāmies uz hokeja spēli arēnā “Rīga” Labo darbu nedēļas noslēgumā. Mums bija uzdāvinātas biļetes, jo aktīvi veicām labos darbus. Bijām ap 300 fanu no  Madonas novada, un tiešām jutāmies kā liels spēks, kā stipras tautas daļa.

Kad ieradāmies pie arēnas,  jau tika skandināti Dinamo saukļi, tas vien  pierāda, ka latvieši ir cīnītāju tauta un viens otru atbalsta joprojām. Iegājām arēnā, visur bija redzēti cilvēki. Varēja apsveicināties un parunāties. Arēnā bija ļoti skaļi.  Pa kreisi augšā mums sēdēja Toljati fani. Viņi bija aktīvi, bet viņiem nesanāca mūs pārspēt, jo mūsu atbalsts bija daudz lielāks. Mums visiem bija kāds  atribūts Latvijas krāsās, kas mūs ļoti vienoja.

“Rīgas Dinamo” komandai šogad neveicas diez ko labi, jo zaudējums seko zaudējumam. Taču, kā jau teicu, nedrīkst zaudēt ticību, nedrīkst padoties. No sākuma  spēle bija ļoti nepārliecinoša, izskatījās, ka mūsējos vajag iedrošināt. Bet pēc pirmajiem ielaistajiem vārtiem mēs, fani, saņēmāmies, un sākām līdzi just tā, ka nevienas citas komandas fani nevar līdzi turēt. Kamēr bija pauze starp periodiem, tikmēr dziedāja dažādas dziesmas, kas mūs, fanus, iedvesmoja vēl vairāk. Spēles laikā uz lielā ekrāna bieži redzējām smieklīgus video ar faniem. Bija skaidri redzams, ka prieks par savējiem ir liels spēks. Mēs bļāvām, lēkājām, bieži izskatījāmies muļķīgi un nenopietni, bet bijām neticami stipri. Man šķiet, ka šis spēka lādiņš pārgāja arī uz komandu, jo cīņa laukumā kļuva ļoti nepiekāpīga. Spēles laiks beidzās ar  1 : 1, papildlaiks tāpat. Mūsējie neatkāpās ne par milimetru, tāpat kā cīnītāji ugunslīnijās. Mēs kopīgi pārdzīvojām katru metienu.  Mēs nepārstājām ticēt. Tad sākās pēcspēles metieni, kad pieredzējām pelnītas veiksmes stāstu. Šoreiz mums gāja izcili, bet pretiniekiem nē. Mūsu fani visi cēlās kājās, un atbalstīja mūsējos tā, kā es pat iedomāties nevarēju, ka tā varam! Ar katru iemesto ‘’bullīti’’ jutāmies stiprāki un stiprāki. Un uzvarējām! Sajūtas bija izcilas.

 Dodoties laukā no arēnas, varēja just, ka visi fani ir pacilātā stāvoklī un  ārkārtīgi laimīgi. Lai gan tā bija tikai hokeja spēle, sajūta bija tāda, ka uzvaru esam piedzīvojuši kopā kā tauta. Stipra tauta, kas nepadodas. Šī pārliecība mums, “MC 1.stāvs” domubiedriem, tagad palīdz cīnīties kļūt par Madonas novada jauniešu balvas “Sudraba gailis” laureātiem. Bet tas jau ir cits stāsts.

Drīz novembris izskanēs, dodot vietu Ziemassvētku laikam. Taču tautas kopības iedegtā liesma manī deg un degs.


 ''Kas manu tautu dara stipru''

Jurita Laine Dzene, 8. klase

Manu tautu dara stipru visdažādākās lietas, bet ir trīs vissvarīgākās - mana ģimene, mani draugi un es pati.

Mana ģimene dod man spēku gan labos, gan sliktos brīžos. Ģimene ir tie cilvēki, ar kuriem var labi pavadīt laiku, bet reizēm nevar iztikt bez strīdiem un kašķiem. Dažkārt abi ar lielo brāli sastrīdamies tā, ka ilgi pēc tam nerunājam, bet tad atkal viss ir labi un smejamies kā agrāk. Man šķiet, ka neviena ģimene nevar iztikt bez skaļiem un reizēm klusiem strīdiem, jo neviens nav un nebūs ārkārtīgi perfekts. ''Katram cilvēkam ir savs valdziņš, aiz kura to var pavilkt.'' (R.Blaumanis ) Kašķi un strīdi padara visu ģimeni spēcīgāku, jo pēc  strīdiem ģimenei vajadzīgs laiks, lai to izrunātu. Pēc izrunāšanās  dvēsele it kā attīrās un paceļas augstāk. Ģimenē arvien labāk saprotam katra cilvēka īpatnības, nepieminam tās lietas, kas kādam ļoti nepatīk. Mūsu sirdis kļūst plašākas un stiprākas.

Manu tautu dara stipru mīļie un uzticīgie draugi. Draugi ir tie cilvēki, kas vienmēr uzklausīs mani un samīļos tik cieši, ka visas bēdas un raizes pagaisīs vismaz uz mirkli, pašsajūta uzreiz būs labāka. Draugi man ir iemācījuši neko neturēt sevī un pateikt, kas ir noticis, lai var palīdzēt. Man ir draugi, ar kuriem es varu lepoties un zinu, ka viņi mani nekad nepametīs. Esmu priecīga, ka mēs, klases meitenes, esam kā tāda medus kāres šūniņa – viena no daudzām lielajā latviešu tautas medus rāmītī. Katra šūniņa diendienā tiek pielildīta  ar draudzības, laipnības, izpalīdzības medu, kopā dodot spēku visai manai tautai.

Pēdējā svarīgāka lieta esmu Es pati. Man ļoti patīk šīs patriotiskās dienas un nedēļas novembrī. Es jūtu kopības un siltuma sajūtu, kad sanākam  kopā un vienojamies dziesmās unn dejās. Tad visi ir priecīgi, neviens nesūdzas par saviem kreņķiem un sāpēm. Visi jūtas labi un ir laimīgi pat tad, ja tā nav, jo izbaudām kopības sajūtu. Manu tautu, tāpat kā mani pašu, dara stipru manas pagātnes rētas un sāpes. Neviens no tā nav pasargāts, bet es biju stipra un pārkāpu savam  bēdu un dusmu slieksnim pāri. Ja manas sāpes atgriezīsies, es būšu mācījusies no savām kļūdām un neatkārtošu tās vēlreiz. Manas problēmas ir saistītas ar depresiju, jo es esmu pusaudze, un mums ir daudz problēmu, ko risināt, un ne vienmēr var atrast atbildes uz visiem jautājumiem. Reizēm dzīve ir skarba pret mums, bet ar to jau viss nebeidzas. Kā teicis Rūdolfs Blaumanis, '''[..] dārgāka par manu dzīvību nekā nav pasaulē.'' Mēs, latvieši, esam stipra tauta, bet tas nenozīmē dzīvot Leijputrijā, kur viss izdodas pats no sevis, kur viss iet kā pa diedziņu. Ne velti slavenākie rakstnieki raksta tik labus literāros darbus. Viņi visas dusmas un bēdas, savus sirds sarežģījumus izliek uz papīra, un tad depresija vai citādas sirdssāpes ir vieglāk pārvarāmas. Tā daru arī es. Skolotāji mani bieži uzaicina rakstīt darbus konkursiem. Konkursu drabos es varu izpausties un fantazēt. Rakstot darbus,  pazūd  viss negatīvais, jo tā sakārtoju  savas domas.

Manu tautu dara stipru visi labie cilvēki, kas sniedz atbalstu brīdī, kad to vajag. Cilvēki, kas smaida pretī, ieraugot mani smaidām. Personības, kas dod  cerību un motivāciju celties un iet tālāk. Visa Latvijas tauta, kas mani dara stiprāku, jo esam vienoti un saprotam viens otru. Latvija, vai arī es tevi daru stiprāku? Paldies tev, Latvija, ka tu esi un ceru, ka  būsi ar mani vienmēr!


13. Blaumaņa literārās prēmijas konkurss 2017

Skolotāja Ilona Sāre

 

Mans ceļš pie Rūdolfa Blaumaņa.

Jurita Laine Dzene

 

Mans ceļš pie Rūdolfa Blaumaņa sākās drēgnā, lietainā dienā. Tā bija parasta diena, es satiku savas draudzenes un draugus, mēs pastaigājāmies pa parku un runājām par ikdienišķām lietām un par to, ko darīsim oktobra brīvlaikā. Manas draudzenes domāja doties uz kādu muzeju un apskatīt interesantas un neredzētas vietas. Zēni teica, ka paliks mājās un, ja kāds  liks braukt uz ciemos pie vecmāmiņām vai citur, tad  viņi brauks. Draugi man prasīja, ko es vēlos darīt brīvdienās. Es viņiem atbildēju: „ Es došos uz Rūdolfa Blaumaņa Brakiem, varbūt rudenī manām rudens domām tieši Brakos radīsies atbalss.”  Draugi mani izaicināja iet ar kājām uz muzeju, un es piekritu.

Pienāca pirmā brīvā diena,  es piecēlos, paēdu brokastis, saliku savu somu, atvadījos no vecākiem  un devos ceļā. Sāku iet, nogāju vienu kilometru, otru un trešo, tad piekusu. Atsēdos uz liela akmens un izņēmu ūdeni, kas man ļoti palīdzēja atslābināties. Atpūtusies gāju tālāk. Nonācu krustojumā un nezināju, kur iet - zvanīju mammai, tad draugiem, bet neviens nesaprata,  kur es atrodos. Pazuda zona, un internets bija beidzies. Neļāvu sev krist panikā. Apsēdos uz celma mežmalā un šķirstīju bildes savā telefonā, kā parasti daru, kad uztraucos. Viena pēc otras man atvērās fotogrāfijas no saulainās stundas skolā, kad, mācoties “Tālavas taurētāju”, gājām laukā meklēt mirkļus, kas kaut kā saistīti ar balādes rindām. Re, “raud žēli meitenes” (bet tik labi bija kopā ar draudzenēm!), “tik augstākās egles galā” (paceļu acis uz egli man blakus, tā krietni pārāka par egli pie skolas ceļa), “sarkanā uguns” – un kā spoža šautra  mania galvai izskrien cauri doma par somas sarkano kabatu, kur ieliku tūrisma ceļvedi, kad braucām uz Gaiziņkalnu ar igauņu un lietuviešu meitenēm.  Izvilku karti, ātri sapratu, kur atrodos, sameklēju ceļu uz Ērgļiem un sparīgi soļoju tālāk. Sapratu, ka man ir mazliet jāpasteidzas, jo rudenī diena ātri satumst.

Gāju, gāju, ceļš šķita  bezgalīgs, apstājos, lai padzertu kafiju. Kļuva bailīgi,  vectēvs man bija sastāstījis,  ka labāk neuzturēties tumsā meža apkārtnē, vēl briesmonis nozags. Rokām kājām trīcot, devos tālāk. Pēkšņi dzirdu - kāds staigā! Zari sāk brikšķēt un brakšķēt! Sirds sarāvās kamolā, bet te pēkšņi no meža izskrien zaķu ģimenīte, pārcilpo pāri ceļam un dodas tālāk. Man šķiet, ka tie zaķīši nenobijās no manis, bet es no viņiem gan, jo ticu visiem stāstiem, kurus man  izstāstījis vectētiņš. Zaķiem iecilpojot mežā,viens no viņiem apstājās un paskatījās uz mani, tā lēni un mierīgi, tad pazuda mežā. Pēkšņi manā galvā ieskanējās Blaumaņa teiciens, ko biju lasījusi skolas grāmatā -  "Nekas mūs tā nepaceļ un turklāt neievaino, kā citu sāpes par mūsu likteni." Zaķēns, kam dzīve tik skarba, atbalsta mani. Tā sāpīgā doma, ka viņš mani nepamana – varbūt es esmu tā, kas kaut ko nepamana? Sapratu, ka  jāturpina iesāktais līdz galam. Biju jau nogājusi vēl kādu gabaliņu, kad  ieraudzīju daudzas norādes. Viena no tām rādīja uz  Rūdolfa Blaumaņa memoriālo muzeju! Izrādās, esmu gandrīz galā!

Atradusi muzeju, es aizgāju pie muzeja vadītājas un palūdzu, lai man izstāsta stāstu par Blaumani un viņa mājām, jo neko diži daudz nezināju, kaut gan biju te bijusi  trešajā klasītē.  Vadītāja man rimti un skaisti pastāstīja par katru ēku un lietām tajā. Es biju sajūsmā, man ļoti  patika staigāt pa vietu, kur kādreiz staigājis slavenais Blaumanis - Latvijas personība. Ieejot Blaumaņa (vadītāja teica – Blaumanīša)  istabā, es sajutu siltumu un domāju tikai labas lietas. Tādā istabā nav iespējams domāt neko sliktu.  Sajūta Blaumaņa  istabā ir  līdzīga tai, kad esi iemīlējies un nezini - Ko darīt? Kur iet?  Ko sagaidīt?

Es uzzināju, ka rakstnieks katru gadu ziemas salā nesa savai mīļajai māmiņai septiņas tumši sarkanas rozes, ietītas daudzum daudzos papīros, lai tās nenosaltu un būtu skaistas, līdz viņš satiks savu māmuliņu. Klausoties es domāju par kādu dzejoli, kuru skaitīju savai mammai, kad biju maziņa. Tas laikam arī ir Rūdolfa Blaumaņa dzejolis. Dzejolim piemīt tāds siltums, kādu es vēl līdz šim nebiju sajutusi, tajā ir stāstīts par jūtām – '' Pašā vidū tai no zelta Tāda maza, maza sirds. (..) Kam to vijolīti plūksim, Kam to spraudīsim pie krūts?'' Šis dzejolis man atsauca atmiņās manu ikdienas dzīvi, visas simpātijas un jūtas, tās neciešamās sāpes un dusmas, kas manī sēž vēl joprojām, gaidot tikai vienu vienīgu sīkumu no kāda cilvēka.  „Es gribu sirdi pret sirdi.”

Vadītāja man izstāstīja arī par Velniņu taku un Tālavas taurētāja trasi, kas atrodas koku galotnēs. Aizejot uz trasēm, man vieta šķita pazīstama, sajūta bija tāda, it kā  tur būtu pavadījusi visu dzīvi. Ejot visas trases, vēlreiz pārdomāju savu dzīvi un to, ko varu mainīt. Izdomāju, ka simpātiju domas nemaz nav tik drūmi rudenīgas, jo varbūt tam otram sāp tāpat vai vēl vairāk kā man. Un saprašanās pavediens ir smalks un trausls kā zirnekļa tīkls rudens rasā.

 Kad biju izgājusi visas trases, devos atpakaļ uz muzeju, jo bija drēgns un vajadzēja sasildīties. Šīs dienas ceļš man deva laiku lielām pārdomām. Tad sagaidīju, kad man pakaļ atbrauks mamma un aizvedīs mājās.

Kad brīvlaiks bija pagājis, mēs stāstījām skolā, ko darījām. Visi mani draugi un klases biedri bija pārsteigti par darbu, ko paveicu. Protams, tikai es zināju, kādu ceļu šai dienā nogāja mana sirds.

 


„Kur bērns tēva un mātes prātam dara pretī, tur labs nevar iznākt.”

 Klinta Pērkone, 8.kl.

       Reiz dzīvoja bērns vārdā Aiziks, ar zilām acīm,  brūniem matiem. Viņam patika darīt trakas lietas, viņš bija bezbailīgs, drosmīgs un viņam bija mīļa sirds. Viņš rūpējās par saviem vecākiem.Bet  Aizika vecāki bija  trūcīgi, dažreiz pat nepietika  naudas ēdienam. Bet gluži tāpat kā Blaumaņa darbu varoņi viņi bija krietni cilvēki un Aizikam vienmēr mācīja būt labam.

         Rudens skaistās zeltainās lapas birst lejā no kokiem, un pa ceļu iet Aiziks, domājot,  kā palīdzēt vecākiem,  lai viņi nebūtu tik trūcīgi. Ejot pa ceļu,  Aiziks ierauga mazu upīti un apsēžas uz liela akmens. Viņš pamana,  ka pa meža iet stirna,  paskatās uz koku galiem un saka skanīgā cilvēka balsī: “Es apbrīnoju mežu tā skaistumā!”

        Pēc garās pastaigas Aiziks ienāk  mājā  un mamma jautā: “Kur biji, Aizik? Atkal jau gāji savā garajā pastaigā?”

 Aiziks atbild: “Jā,  es biju savā garajā pastaigā,  es ieraudzīju mazu upīti,  tapēc nolēmu apsēsties uz liela akmens un padomāt, kā jums palīdzēt. Es zinu,  ka mēs esam trūcīgi,  un tādēļ mums jāturas kopā.”

“  Ko vēl ieraudzīji, Aizik?”

“ Nu, vēl bija viena lieta. Es ieraudzīju stirnu mežā.”

“Stirnas mēs te redzam vai ik dienu!”  mamma iesmējās,  mizodama  kartupeļus.

“Tai stirnai bija kaut kas īpašs,  bet es nevaru pateikt,  kas ir tik īpašs  šai stirnai. Mammu, vai mēs varētu paskatīties mūsu ģimenes foto?”

 Mamma aiziet uz grāmatu plauktu un atver vienu no grāmatām,  izvelk ārā ģimenes foto un noliek grāmatu atpakaļ plauktā. Bet  grāmata bija īpaša, jo piederēja Aizika māsai Aleksai. Bet diemžēl Aleksa bija gājusi bojā. Aleksai bija skaisti rudi mati un spoži  zilas acis.

        Aiziks  kārtīgi ieskatās foto kartiņā  un saka: “Lūk,  tagad es zinu, kas ir īpašs tai stirnai. Stirnas acis  bija tikpat zilas  kā manai māsai Aleksai. Kāda sakritība!”  

Aiziks noliek fotogrāfiju uz galdiņa un aiziet gulēt. Aizikam parādās sapnis. Viņš it kā atgriezās  vietā,  kur redzēja stirnu pie upītes,  un pēkšņi atskanēja  balss: “ Aizik, es tevi redzu!”

       No rīta  Aiziks pamodās un sapni aizmirsa. Viņš bija gatavs iet uz skolu. Zēns atvadījās no savas mammas un devās ceļā  pa to pašu taciņu un atkal redzēja  stirnu,  bet tagad  Aiziks pievērsa lielāku uzmanību stirnas acīm. Tās tiešam bija zilas! Aiziks bija satriekts un gāja uz skolu. Sēdēdams  skolas solā, viņš  domāja par to,  kā dabūt naudu ģimenei. Tā bija bioloģijas stunda, un viņi skatījās filmu par pasaulē retāko dzīvnieku muzeju un to, kā tiek veidoti zvēru izbāzeņi.  Aiziks iedomājās, ka viņš nonāvēs stirnu,   dabūs labu atalgojumu un tā palīdzēs vecākiem. Pēc skolas viņš ātri devās mājas pastāstīt savu ideju vecākiem. Bet vecāki kļuva tik dusmīgi!  Mamma teica,ka viņi te, dzīvodami mazajā meža mājiņā, ir šī meža daļa un vienmēr bijuši mežam draudzīgi.

“Nauda nav tik svarīga, ir svarīgi, lai mēs turētos kopā kā ģimene!”

Taču Aiziks tam nepiekrita.

“Jā, kopā kā ģimene, bet pārtikusi ģimene! Mēs tik daudz ko pasaulē par naudu varam iegūt. Kāpēc mums neizmantot izdevību? Un arī mežs ir nauda, skatieties, cik daudz nopelna kaimiņi pāri upei, izcērtot mežu un to pārdodot.”

 Aizgājis dusmīgs aizgāja uz šķūnīti,  paņēma cirvi un gāja uz mežu. Vecāki palika ļoti sāpināti par to, ko Aiziks pateica., taču cerēja, ka Aiziks nomierināsies, jo viņš ir krietns puisis, vienmēr tāds bijis.

 Puisis ieiet mežā  un dodas taisnā ceļā pie stirnas, kas stāv, it kā  viņu gaidīdama. Maigā balsī viņa saka: “ Aizik, vai tiešām tu gribi mani nogalināt? Vai patiešām to gribi?”

Zēns skatās stirnas zilajās acīs un jūt, ka karsts asaru vilnis kāpj viņa acīs, karstas kauna un nožēlas asaras sāk līt pār vaigiem. Kā viņš kaut ko tādu spējis pat domāt?!

Aiziks noliec galvu un grib vai zemē pazust. Tai mirklī stirna piesit trīs reizes ar kāju pie zemes un pārvēršas par brīnumskaistu meiteni ar zilum zilām acīm. Šī meitene – kā gan tas iespējams! – ir Aizika māsa Aleksa.

Aiziks ar Aleksu  atgriežas mājas. Mamma ar tēti abu acu priekšā sāk tā starot kā rīta gaisma un viņu vaigos uzzied laimes rozes. Jauneklis redz, ka viņa vecāki patiesībā ir bagātākie visā pasaulē!

  Bet ar to pasaka vēl nebeigsies,  jo Aizikam ar Aleksu būs daudz piedzīvojumu, ko  kopā   vēl paveikt.

 

“Es tomēr nekļuvu

Nešķīsts un ļauns,

Jo mani sargāja

Nabadzība un kauns.”

                    (Rūdolfs Blaumanis)

 

Iedvesma ņemta no Rūdolfa Blaumaņa noveles “Andriksons” un “Salna pavasarī” .


“Kur bērns tēva un mātes prātam dara pretī, tur labs nevar iznākt’’

Sabīne Blaua,8.klase

       Nu re, sāksim ar pašu svarīgāko. Tā diena ir klāt, tā burvīga un nepacietības pilnā diena, kad mēs piedzimstam un iepazīstam krāsaino pasauli. Līdz  gada vecumam mēs esam mīļi mazi bumbulīši. Līdzko sākam iet bērnudārzā, mēs kļūstam par maziem, nešpetniem velniņiem.  Nevienam bērnam  bērnība nav pagājusi, nesadarot kādas blēņas.  Katrs kādreiz pamēģinājis ja ne  saimnieka gultā iemānīt vērsi, tad kaķi gan un viņu reizēm arī pamocīt. Ja ne sviestu salikt grāvī, tad uzsmērēt uz spilvena gan un slepus pavērot, kā māsai mati saķep ar sviestu.  Tas uzjautrina,  un mēs domājam, ka to drīkst, jo mūsu mazās  galvas  nesaprot  lietas būtību. Katrs rājiens no vecākiem liek mums spītēties pretī.

       Savās mazajās dienās es daudz jo daudz nedarbu darīju. Man patika spēlēties pelķēs  ar dubļiem, kad mugurā pašas jaunākās drēbes. Man patika iesēsties dzeltenīgi akmeņainajās smiltīs un veidot savu  savu karaļvalsti, jūtoties kā princesei – tad, kad mugurā bija bērnudārza izlaiduma princešu kleita.  Mamma atnāca man pakaļ, un ieraudzīja, ka man visi mati ir ar smiltīm un kurpes pilnas ar smiltīm.Protams,viņa domā, ka esmu ar smiltīm tikai mētājusies.  Traks laiks ir skolas pirmās klasītes, kad esam tikuši  prom no ierastās brīvības, kur varējām spēlēties mājās, būt mammas gādībā un siltajos apskāvienos. Tagad šķiet,  ka esi ieslodzīts skolas četrās sienās. Nogurdinošās stundas  liek uzvesties citādi  nekā agrāk.  Ko darīt,  ja stundā pēkšņi iztēlojos, kā teļi lēkā, kad toz izlaiž ganos un pamēģinu tāpat? Vai atceros savu mīļo suņuku un steigšus palienu zem sola, it kā ar viņu paspēlējoties? Atkal bāriens: “Tūlīt beidz, ko spriņģo kā velnēns!” Izejot no skolas, mēs beidzot darām, ko gribam, mēģinām būt neredzami,  lai neredz skolotāja, bet tad pēkšņi mēs ieraugām tēti. Tētis mums ir kā stiprākais atbalsts, stingrā roka mūsu dzīvē. Un tikai tad pamanām, ka bikses netīras, soma mētājas pie šūpolēm, virsjaka sporta laukumā. Šīs lielākas bailes  - ka tikai nedabū pērienu! (Jo labi atceros mammas vārdus :”Esi prātīga, nesasmērē drēbes!”)Tad ātri jāsaka, ka mums ir žēl un jāsāk raudāt, jo tad var cerēt, ka vecāki apžēlosies un nebārs savu bērnu. Velniņš būs nomazgājies balts.

Mana pieredze nedarbu darīšanā nav bijusi tā pati krāsainākā. Esmu saņēmusi daudzus jo daudzus bārienus no mammas, bet kurš bez tā var iztikt? Atceros,  kad sēdēju pelķē un iztēlojos,  ka peldu. Pēc savas labās peldes es iegāju mājās ar slapjām biksēm un slapju t-kreklu. Ieraudzījusi  gurķu burku, es piesēdos klāt un apēdu visus gurķus.Vakarā piedzīvoju briesmīgas vēdera sāpes un no rīta klāt arī kakla sāpes ar klepu. Slimojot tomēr atkal prātoju par brīnišķīgo peldi peļķē. Kāpēc citi bērni tik viegli paklausa vecāku labajiem padomiem, bet citi atkal un atkal atkārto pieļautās kļūdas? Blaumanis saka: “(..) niķīgu zirgu: jūdz, kādos vāģos gribi, viņš tevi vienmēr iegāž grāvī...” Vai es tas niķīgais zirgs? Varbūt tāds zirgs skrien ātrāk un tālāk?

       Kad mēs kļūstam  vecāki,  biežāk pieaugušo  teikto neuzskatām par pareizu. Katrs vārds, ko pasakām pretī,  mums liek justies spēcīgākiem un stiprākiem. Trakais pusaudžu vecums galvās un katrā ķermeņa šūnā,  neprātīgās idejas, mulķīgā rīcība, neapdomīgie vārdi noved ne pie tām labākajām sekām. Labi, ja tās ir tikai nesekmīgas atzīmes un vasaras darbi. Daži, tāpat kā es, nepadomā,  ko vecākiem nodara visas sliktās lietas, ko mēs neapdomīgi paveicam emociju uzplūdos. Jo tik ļoti gribas izmēģināt visu jauno! Kā lai saprotu, kas ir norma un kas nav, ja neesmu uz savas ādas to izmēģinājusi?  Jā, pēc tam es zinu, ka peļķe ir auksta, vasaras darbi skolā ir nogurdinoši un vēl un vēl.  Pusaudžu vecumā mēs apstājamies,  mūsos ienāk tumšas domas, mēs apklustam, nosēžamies uz gultas malas, saķerot galvu un pārdomājot  sliktās lietas, ko esam pateikuši vecākiem. Kā R.Blaumanis teicis:  ‘’ Nožēlošanas asaras ir labākais ūdens, ar ko apdzēst dusmu liesmas.” Dusmas mūs padara ļaunus. Muļķība, it kā pa jokam teiktais un neapdomīgi darītais,  padara mūs muļķīgus . Jā, šis nav tas  vecums, lai būtu pieaugušāki par saviem vecākiem. “Cilvēka dvēsele nav stikla glāze, kurā var ieliet netīru ūdeni, izskalot un atkal no tās dzert vīnu. Cilvēkam arvien kaut kas no apkārtnes pielīp.” (Rūdolfs Blaumanis).  Šai citatā ir izteikta visai skaidra doma - mums vecāki ir kā glāzes, kurās mēs lejam netīru ūdeni un gaidām viņu labestību un pretīm nākšanu, bet pēc mūsu rīcības tas diez vai būs iespējams. Mēs sāpinām vecāku dvēseli un burtiski spļaujam tajā. Vai to var labot? Vai man kā mammai nāksies saņemt to pašu?

       Visam būs laiks,  visu paspēsim, nekas nekur neaizmuks, jo  laiks kas paiet ātri. 1.klases sākumā  bez mammas nevarēju ne soli paspert.  Bet jau 4. klases beigās  es sapratu, ka nu sāksies grūti laiki. Mamma uzspiedīs obligāti izmācīties, bet mums pratā ballītes, iešana ārā vakaros ar draugiem. Mums jautrība sit augstu vilni, bet dažreiz  tā beidzas ar slikti. Mēs domājam, ka mums ir grūta dzīve, bet tā nav. Mēs paši to radām, sekojot savas iztēles līkločiem.  Bez iemesla mēs slēpjam raizes un sāpes no vecākiem. Mamma ir un būs tas lielākais atbalsts. Kad mēs savārām īsti lielas ziepes,  tad pie mammas vienmēr ceļš atrodams. Mūsu vecāki arī bija mazi un darīja muļķības, viņi saprot, kas ir labi, tāpēc viņi mums palīdz un palīdzēs. Vecāki vienmēr rādīs labu piemēru saviem bērniem. Arī es to darīšu.

 

„Kur bērns tēva un mātes prātam dara pretī, tur labs nevar iznākt.”

Santa Bērtiņa, 8.klase 

       “Priekš kam mums skola? Kādēļ jādara tas, ko liek vecāki?” daudzi sev bieži uzdod šādus jautājumus. Mēs katrs piedzimstam un mācāmies dzīvot pēc savas valsts, savas ģimenes  likumiem. Es zinu daudzus piemērus iz dzīves, kur bērni pēc tam saka :”Bija jāklausa tam, ko teica vecāki.”

       Mūsdienās bērni smēķē, lieto alkoholu, sliktākajā gadījumā pat narkotikas, bet vai tas ir atkarīgs no vecākiem? Jā, viņi saka, lai tu nedari šo, bet dari to. Visiem tā saka. Kāpēc ne visi tam klausa?  Latviešu tautas sakāmvārds vienmēr atgādina: “Katrs pats savas laimes kalējs”. Ja kāds izvēlas lietot narkotikas tikai tāpēc, ka draugi teica, ka tas ir  stilīgi , tad viņš rūgti maldās, jo stilīgi mūsdienās ir mācīties un iegūt labu izglītību, lai ne tikai pats  būtu apmierināts , bet lai arī vecākiem būtu lepnums un nebūtu jādzird briesmu lietas par savu bērnu. Ja kāds ir neziņā starp darīt to vai nedarīt tad padomā par saviem vecākiem, jo tu jau nezini, kā tavs ķermenis reaģēs, varbūt tā būs pēdējā stilīgā izklaide. Tu nezini, kā jutīsies tavi vecāki, kad dosies vecākiem nezināmās nakts gaitās,  tādēļ labāk palikt mājās, kopā ar vecākiem uzspēlēt kādu galda spēli, kas mūsdienās ir tiešām interesantas, vai aizbraukt ar vecākiem kaut kur – nedrīkst  pazaudēt labas dzīves pavedienu , darot to nelegālā veidā!

       “Stāsti  vien pasaciņas, man neinteresē , es nedarīšu” -  gan jau visi to ir teikuši saviem vecākiem. Tici man, labāk palikt ar viņiem mājās, pakasīt lapas, palīdzēt taisīt ēst vai pat sanest malku, jo dzīve nav mūžīga. Kā Blaumanis ir  teicis :” Nenositiet laiku ar bēdām. Jaunībā ir jāstrādā.’’ Es šim citātam piekrītu. Nē, būšu godīga , esmu  situsi laiku ar blēņām, bet kas bijis,  bijis, no kļūdām mācāmies. Arī Blaumaņa lugā '' Skroderdienas Silmačos'' ir alus iedzeršana, kā rezultātā pašiem bija slikti un brāziens arī tika.

        Ja tu šo lasi un esi bijis ļoti slikts bērns, tad padomā, kā tu vari mainīties! Nerādi ar pirkstiem uz vecākiem un nesaki, ka viņiem ir jāmainās,  padomā, cik ļoti gatavs esi mainīties tu. Vecāki tev vēl visu labāko, lai dzīvē varbūt, nebūtu tik grūti, kā viņiem kādreiz. Vecāki tev dod visu, ko spēj, un pērk visu, ko var. Nekas, ka tev nav tās jaunākās kurpes – priecājies, ka ir ko vilkt kājās un  ka tev ir vecāki, jo dažus Dievs ir apdalījis.

      Latvijā ir daudz bērni, kuri ir darījuši pret vecāku prātu un tagad ir ,piemēram, ratiņkrēslā,  jo spēlējušies pie vilciena un kāds stilīgs draugs viņu pagrūda zem tā. Vai arī ielīduši elektrības būdiņā. Pats sliktākais jau ir tas, ka viņi saprot kļūdu  tikai tad, kad jau nelaime ir notikusi.

      Meiteņu vidē  ir populāri graizīties, rīt zāles  vai taisīt pašnāvību puiša dēļ, jo puisis meiteni ir pametis . ‘’ LABRĪT!’’ Meitenes, šobrīd neviens jūs nemīlēs stiprāk  kā jūsu mamma un tētis!  Nevajag mesties baisi nezināmajā un darīt stulbas un nevajadzīgas lietas tikai tāpēc, ka “puisis”, kurš neprot tevi novērtēt, ir devies pacitu ceļu.. Nevis nepiemērota biji tu, bet gan puisis , kurš neprata tev neder.  Esi ar kādu , kurš tevi ciena tevis pašas dēl , nevis  kuram tu esi vajadzīga  tikai kā statuss ‘’Facebook ‘’ un sirsniņas  Instagram’’.

       Gribu secināt, ka ir vērts klausīt vecākus,  kamēr viņi mums ir. Būsim  gudri un nedarīsim  muļķības, kuras nožēlot pēc tam būs par vēlu.

 

Valsts valodas aģentūras konkurss "Labi vārdi sirdi silda"2016.

Skolotāja Ilona Sāre

Laimes rats.

       Reiz senos laikos dzīvoja meitene, kuras vārds bija Elizabete. Viņa bija jauka un bieži palīdzēja cilvēkiem.Reiz viņa satika meiteni, kura  staigāja ļoti noskumusi. Elizabete viņai vaicāja: „Kāpēc tu esi tik noskumusi?”

Meitene atbildēja: „Es nezinu, kas ir prieks...”

„Kā tu vari to nezināt?”

„Nezinu.”

„ Ļauj man tev palīdzēt!” Elizabete iesaucās.

„Kā tu to vari izdarīt?” skumji atteica meitene.

„Vienkārši – mēs iesim priecāties!”

       Elizabete aizveda meiteni uz kādu atrakciju parku un sameklēja tajā Laimes ratu. Elizabete paskatījās uz Laimes ratu, bet tas negriezās. Viņa iedomājās: „Tikai vispirms nopirksim jaunas kleitas mums abām. Kādu tu gribi?”

Meitene prātoja: „Nevaru iedomāties. Bet tu pati zini, kādu kleitu gribi?”

Elizabete gribēja iesaukties, ka, protams, zina, taču padomāja un saprata, ka nezina gan. Viņa stomījās un apjukusi raustīja plecus, kamēr meitene, viņu vērojot, pasmaidīja un tad sāka smieties.

Elizabete sauca: „Re, tu smejies, tu tagad zini, kas ir prieks!”

„Jā, jā, tas ir tad, kad vienkārši esi laimīgs par to, ko dari un ar ko kopā to dari! Vienkārši tā ir!”

 

Labi vārdi sirdi silda,

Miers un skaistums sirdi silda.

Vai tu zini, kas ir miers?

Vai tu zini, kāds ir prieks?

 

Mana sirds bij’ ledus auksta,

Tā kā sniega klāta pļava,

Tomēr atspīd silta saule,

Atkūst baltā sniega pļava!

 

Mana sirds nu ir kā saule,

Tā kā tikko plaucis zieds,

Silta tā un ļoti jauka.

Kāda tava tagad ir?

 

AGNIJA RUBENE

4.klase

Kusas pamatskola

Labais lāčuks.

       Reiz kādā ziemas dienā mežā bija liels putenis. Visi zvēri slēpās. Vējš tā auroja un koku zari tā krakšķēja, ka no miega pamodās kāds lācis, kam nebija mammas. Viņš vairs nevarēja iemigt. Un lāčukam sagribējās ēst.

       Viņš izlīda no migas un cauri putenim devās meklēt ēdamo. Te pēkšņi lācēns saklausīja kliedzienus. Viņš skrēja, ko kājas nes, kliedzienu virzienā un redzēja, ka mednieku slazdā iekritis zaķēns. Lāčuks piegāja viņam klāt un teica:

„Sveiks, draudziņ! Tu esi ātrs kā pūciņa, bet esi nonācis ķibelē. Nebaidies!”

 Lāčuks atplēta slazdu, deva zaķēnam ķepu, pie kuras viņš pieķērās un tika no slazda laukā. Tā stiprais lācēns zaķēnu izglāba. Zaķuks pateicās vairākas reizes. Pateicās no visas sirds:

„Paldies, mans lieliskais glābēj!  Tencinu tevi un pateicos!”

       Stiprajam lācēnam ap sirdi kļuva silti. Viņš prasīja, vai garausim ir, kur palikt. Izdzirdējis, ka zaķa bērnam nav savu māju, ka viņš parasti apmetas zem kādas eglītes zariem, lācēns aicināja zaķi sev līdzi, kamēr zaķēns tiek pie īstām mājām. Tikai vispirms jādabū kaut kas ēdams, jo nu jau abi bija izsalkuši.

       Zaķēns vedināja lāčuku līdzi uz kādām mājām, kur dzīvoja cilvēki. Lācēns negribēja iet un uztraucās, jo nekad negāja pie cilvēkiem, to viņam vēl mamma bija mācījusi. Bet zaķēns mierināja, ka tai mājā dzīvo kāds puika, kas pagraba priekšā uz soliņa katru dienu salika našķus, kas garšo zaķiem un varbūt arī lāčiem. Tas puika bija ar tādu sirdi, labu sirdi.

       Tā arī bija. Abi paēda un nemaz nemanīja, kā puika, degunu stiklam piespiedis, pa logu cauri sniega vērpetēm noskatījās uz abiem, čukstēdams: „Lai labi garšo, jaukumiņi mani!”

       Tad abi devās uz lāčuka migu un, kamēr putenis turpināja aurot, prātoja par mājiņu, ko pa abiem varētu uzcelt zaķēnam, tepat blakus lācēna migai. Un uz mājiņas durvīm iegravētu labās sirds vārdus:

„Kam labi vārdi, tam laba sirds.

Kam labi vārdi un laba sirds, tas citiem palīdz.

Kas citiem palīdz, tam labi draugi un pašam silta sirds.

Kam labi vārdi un silta sirds,

Tam vienmēr klājas labi!”

 

KASPARS MIKLAŠONOKS

4.klase 

Kusas pamatskola

Kakao ar putukrējumu.

 

„Mīļo čabulīt, babulīt,

Es vēlos tevi apskaut tā,

Kā to nespēj cits neviens.

Lido debesīs, mīļā!

Tevī neslēpjas bēdas un vājums,

Tevī neslēpjas nekas slikts.

Tevī noglabāts vienīgi mīļums,

Kas dāvāts  katram no mums.”

 

       Tāda bija dziesma, ko mamma klusiņām dungoja, pa logu skatīdamās, kā Emīlija ar draudzeni no kaimiņmājas dzīvojas pagalmā, sniegā. Viņas taisīja sniegavīrus, lielus un savādus. Taisīja eņgelīšus sniegā, baltus jo baltus. Bet pats galvenais – sniega pikas, kas izskatījās kā sirsniņas. Sāka puteņot. Mamma sauca: „Čabulīt manu, nāc iekšā!” Emīlija ieskrēja iekšā, draudzene ieskrēja savā kaimiņu mājā, kuras logā dega tikpat silta gaisma.

       Mamma uztaisīja kakao ar putukrējumu. Emīlija noģērbās, apsēdās siltajā gaismā un dzēra kakao ar putukrējumu.

      „Mīļo čabulīt, babulīt!” J

 

SABĪNE BĒRTIŅA

4.klase 

Kusas pamatskola

Atzinība Rūdolfa Blaumaņa literāro darbu konkurss 2016.

Skolotāja Ilona Sāre

‘’Ja gribat gatavoties uz lielām lietām,tad pa priekšu parādāties mazos darbos’’

(Rūdolfs Blaumanis)

       Agrāk es esmu nodarbojusies ar vairākām lietām, es biju aktīva un radoša. Es vienmēr esmu vēlējusies sasniegt kaut ko lielu. Agrāk es daudz zīmēju, skrēju orientēšanos un vienkārši baudīju dzīvi, bet man arvien vajadzēja kaut ko vairāk. Pastāstīšu par vienu no saviem hobijiem, kura dēļ man nācās šķirties no citiem.  

         2012./2013.mācību gadā es iestājos mūzikas skolā, klarnetes klasē. Es biju ļoti priecīga par to, ka mācīšos mūzikas skolā. Gāja laiks, un jau decembrī saņēmu savu pirmo liecību, bet skolā bija riteņbraukšanas pulciņš, un Kusas komanda ilgus gadus uzvarēja Latvijas Jauno satiksmes dalībnieku sacensībās. Direktors man piedāvāja iet uz treniņiem, bet tajā laikā man bija mūzikas skola. Starp mūzikas skolu un treniņiem es izvēlējos treniņus. Atdevu savu klarneti atpakaļ mūzikas skolai un nolēmu regulāri apmeklēt pulciņu. Mācījos satiksmes noteikumus, braukt šķēršļus un pirmo palīdzību. Ar sacensību palīdzību es sevi pilnveidoju un zināju arvien vairāk. Pateicoties maniem labajiem rezultātiem, es iekļuvu skolas 1. komandā, kaut biju jaunāka par citiem. Uzvarējām Madonas novadā, bet ar to nepietika, bija jāuzvar Latvijā. Vasaras sākumā, kad citi baudīja brīvās dienas, mums bija jāiet uz treniņiem, jāmācās noteikumi, jābrauc šķēršļi un jāsaliedē komanda. Vēlāk mēs braucām uz sacensībām ‘’Ronīšos’’. Tur bija ļoti skaists priežu mežs, netālu jūra un vasaras sajūta. Sacensības es izturēju diezgan labi, un tur mēs arī uzvarējām. Tomēr  Latvijas izlasē jau tāpat vien netiek. Bija treniņnometne, kuras laikā divus cilvēkus, kuriem rezultāti bija sliktāki, atmeta, un palika četri stiprākie. Es nebiju viena no tām... Arī Ingars nebija, viņš ir mans klasesbiedrs. Abi mājās braucām kā nelaimes čupiņas. Bet, kā teicis Rūdolfs Blaumanis, „Pasaulē jau nu tā gan ir :  ikkatram jāskatās uz priekšu .”

        Vasara pagāja, rūgtums pārgāja. Septembra sākumā tie četri, kuri tika uz Eiropas sacensībām, tur arī brauca. Eiropas čempionāts notika Melnkalnē, tur ir jādara tas pats, kas Latvijā: jāzin riteņa detaļas, satiksmes noteikumi  un prasmīgi jābrauc ar riteni. Ik mēneša sacensībās Baložos es gandrīz  vienmēr ieguvu kādu vietu uz pjedestāla. Tas iepriecināja un palīdzēja domāt par lielajām lietām. Treniņi kļuva grūtāki, reizēm  mūs dzenāja kā suņus.

       Gāja laiks, un bija jāveido komanda. Šī komanda bija citādāka, jo tie, kuri ir bijuši Eiropas sacensības, vairs Latvijas izlasē nedrīkstēja būt. Mūsu komanda uzvarēja Madonas novadā. Sākās tas pats, mazie un grūtie darbiņi - atkal mums bija treniņi vasaras sākumā un tad  bija jābrauc uz ‘’Ronīšiem’’. Ar 1 punkta starpību mums izdevās uzvarēt! Bijām ļoti priecīgi, saviļņoti un laimīgi.

Tomēr visi seši komandas dalībnieki, lai kā arī gribētu, uz Eiropas čempionātu  nevarējām braukt.Visi mājās mācījāmies treniņnometnei. Kādu vakaru, kad es pildīju testus, pie mums atbrauca direktors . Mēs runājām, un beigās viņš pateica, ka  Sabīnei ( komandas biedrenei) bija operācija, tāpēc treniņnometnē būsim mēs ar Agitu un meitene no Baložiem, kuras komanda ieguva 2.vietu.  Es biju šokā, bet nu kā ir, ir. Treniņnometne notika augusta beigās. Es pat nepaspēju sev skolas lietas nopirkt, to darīja mani vecāki. Trīs dienas mūs trenēja, mācīja un iedrošināja labākie tiesneši Latvijā. Viņi mūs vērtēja un pēc punktiem arī noteica, kas brauks uz Eiropas čempionātu Norvēģijā. Es biju ieguvusi vietu Latvijas izlasē! Biju parādījusi sevi mazajās lietās. Divas dienas pirms brauciena mums bija jābrauc uz Baložu skolu mācīties visu, neviens  mūs īpaši nežēloja, jo, lai sasniegtu lielas lietas, ir jāiegulda liels un grūts darbs. Mājās es augusta beigās vispār nebiju,un, pats galvenais, uz 1.septembri arī  nebiju.

       Nākamajā dienā sākās mūsu  ceļojums. Vairākas stundas nogurdinošs ceļš uz Rīgu, tad ar prāmi uz Zviedriju , un no Zviedrijas uz Norvēģiju, Oslo. Čempionātā gāja diezgan labi,bet, protams, vienmēr var vēl labāk, jo līdz 1.vietai mums pietrūka 7 punkti, līdz 2.vietai 5punkti un līdz 3vietai 2.punkti. Ir gods būt ceturtajai labākajai komandai Eiropā. Bet ir kur vēl tiekties!

       Tas vēl nav viss, mūsu sapņu komanda piedalās konkursā ‘’Gribu būt mobils’’, Sarkanā krusta sacensībās, kurā  bija  pirmās palīdzības noteikumi un tajā pavasarī ieguvām 1.vietu. Izglītojam jaunākos,  nokārtojām tiesības. Mums vēl tik daudz kas ir priekšā! Kā teiktu Rūdolfs Blaumanis , „Zeltu dabū caur daudzkārtēju skalošanu.”  Mūsu sūrais darbs tiek ļoti labi novērtēts. Mēs esam kā mazi zelta gabaliņi satiksmes jomā.

       Lai katram izdodas atrast hobiju, kam nodoties ar  sirdi un dvēseli!

Santa Bērtiņa

Kusas pamatskola

7. klase

Kā es iepazinu “Braku” sētu.

           Pūta auksts vējiņš, es devos mājup pa dzeltaini koši sarkanīgām rudens lapām. Rudens lapas čaukstēja. Es apstājos un pacēlu krāšņo rudens lapu.

       Pēkšņi manas ausis saklausa: “Bra, bra!” Devos tālāk, nesaprazdama, kas te skan.  Kas to būtu teicis?  Minūtes gāja tik lēnu , it kā zeme būtu apstājusies.  Tā nu es gāju, gāju, domādama,  ka šī diena ir pavisam dīvaina. Vēlreiz neparasta skaņa pārskrēja kokam: “Ki , ki!” Es pārbijos, domādama,  ka mani kāds vajā.  Aizelsusies skrēju mājās.  Paklupu aiz akmens un sasitu celi, klibodama steberēju  mājup, cik vien ātri varēju.  Ietenterēju  istabā.  Mamma sabijās, vai kāja nav izmežģīta, un stingri nosēja manu ceļgalu.  Gāju uz istabu ar apbintēto kāju.  Te man ienāca prātā doma:  “Varbūt pameklēt internetā, kas tās par skaņām?”  Es piegāju pie datora un sāku pētīt : „Bra , bra, ki, ki.” Negaidīti atvērās mājas lapa “ www.braki.lv - par Braku muzeju.  Domāju, domāju, pētīju,  pētīju, kamēr izdomāju,  ka  mani šīs dīvainās skaņas iepazīstināja ar skaisto  un daudzveidīgo “Braku”  muzeju un sētu.

        Redzēju senas lauku sētas fotogrāfijas – pelēcīgas  ēkas  no koka guļbaļķiem ar niedru jumtiem. Tik pazīstamas, jo pati dzīvoju lauku mājā. Manu uzmanību piesaistīja bilde ar skulptūru, kurā redzams vīrs biezā kažokā ar rozēm rokā. Varētu domāt, ka tie ir ziedi, ko ievērojams rakstnieks saņēmis no citiem. Taču nē – tās ir rozes mātei!

        Man ļoti patika teiciens Braku mājas lapas sākumā: „Te ir varen jauki, un te es arī vislabāk varu rakstīt...” (R.Blaumanis) Latviešu valodas stundā  mēs runājām par Rūdolfa Blaumaņa  muzeju.  Tas bija tik negaidīti un  saistoši! Visa klase tur bija  bijusi, bet es nē.  Klausījos ar lielu interesi.

       Pētot  Blaumaņa konkursus un lasot dažādu gadu domrakstu tematus,  mani ieinteresēja daži Blaumaņa teicieni, piemēram: “Pasaulē jau nu tā gan ir: ikkatram jāskatās uz priekšu”.  Ikkatram cilvēkam ir jāpiedzīvo kaut kas jauns.  Uztraukums bija pārņēmis mani, ierodoties jaunā skolā. Taču droši skatījos uz priekšu un pavisam viegli iepazinos ar lieliskām meitenēm un puišiem manā klasē.  

          Es ilgi sēdēju pie datora un biju satraukta, jo uzzināju, ka Blaumanis ir uzrakstījis noveli „Nāves ēnā”. Tik skarbi! Kā tas ir - nekrist izmisumā tik briesmīgā situācijā? Vai vienmēr var iet uz priekšu, darīt un cīnīties?

        Saule norietēja, pienāca vakars.  Apkārt tik tumšs, lietus lāses  pil gar loga rūti.  Devos gulēt ar prieku, jo biju iepazinusi “Braku” sētu, kaut arī tur vēl neesmu bijusi.  Skatījos un tik daudz ko iztēlojos.  Pienāca rīts,  pie manis ciemos atnāca draudzene.  Es sāku stāstīt par vakardienas notikumu, draudzene nemaz neticēja.  Bet pēc kāda laika parādīju viņai savu sāpīgo, apbintēto celi.  Beidzot viņa noticēja, un mēs devāmies kopā saulainā rudens dienā.

        Es esmu priecīga , jo sāku iepazīt “Braku” sētu.  Šoreiz virtuāli, nākamreiz  centīšos aizbraukt.  Es biju pārsteigta par skaņām, kuras manas ausis saklausīja. Ir tik daudz dažādu skaņu, ko mēs katru dienu dzirdam  un mums šķiet, ka tās neko nenozīmē.  Taču tās pasaka tik daudz interesantu lietu, kuras mēs pat nojaust  nevarējam. Šīs skaņas es piedzīvoju tikpat patiesi kā sāpes ceļgalā.

       “ Ko tu šodien vari padarīt, tā neatstāj uz rīdienu, “ teicis Rūdolfs Blaumanis. Šodien jādara tas, kas cilvēku sasniedz, citādi neizdosies iepazīt savu dzīvi.  Es to darīju un iepazinu kaut ko jaunu, iepazinu pati sevi. Es  aizbraukšu uz Brakiem tad, kad  būs  tāda iespēja. Tiksimies!

 

Anita Šivcāne

Kusas pamatskola

7. klase

ATZINĪBA RŪDOLFA BLAUMAŅA LITERĀRO DARBU KONKURSĀ  2015.g.

Skolotāja Aina Spūle

Puķes R. Blaumaņa dzejā.

            Es esmu roze, maigi sārta un asa. Lapiņas man zaļas. Daudz dzeloņu man ir, bet sirds man laba un mierīga. Es augu kādas vecas mājas dārza vidū. Mājai ir niedru jumts un liels pagalms.  Es vēl neziedu, vēl nav mans laiks.

            Pa pagalmu spurdz maza meitenīte, noliecas un kā putniņš sāk čivināt:

“Māmiņ, mīļo māmiķīti,

Nāc un paskaties tu ar:

Dārzā pirmo vijolīti

Uzplaukušu redzēt var.”

    (Mazās Martas dziesma)

Vijolīte? Vai vijolīte var būt skaistāka par rozi? Meitenītei ir prieks par pirmo pavasara ziediņu. Es priecājos līdz ar viņu. Vislielākais prieks man par to, ka meitenīte ziedu nenoplūca, bet ļāva arī bitītēm to aplūkot. Man kļūst silti, jo sajūtu bērna labo sirsniņu.  Bet es vēl neesmu uzziedējusi, man vēl jāaug, tikai pēc laika vēršu vaļā savus maigi sārtos ziediņus.

            Iet laiks, meitenīte ir paaugusies, redzu meiteni aiz mājas pļavā. Visa pļava ir vienā zeltā. Neaprakstāms skaistums. Pļava zaigo kā noburta pils.  Meitenes balstiņa skan kā melodija:

“Pienenītes, pienenītes

Sēd uz zaļas pakalnītes.

Iet garām mīļā saule

Dod viņām laburītu.”

            (Pienenītes)

            Pienenītes ir skaistas, tik skaistas, ka pat saule tās ievēro. Vai ilgi tās priecēs ar savu žilbinošo skaistumu? Bet katram jau savs laiks. Arī es drīzi vēršu vaļā savus ziediņus. Vai mani kāds ievēros?

            Tad no mājas iznāk kāds vīrs. Dzejnieks. Viņš pastaigājas pa dārzu, pieskaras ziediem un košuma krūmiem. Tad pienāk pie manis:

“Mans rožu krūms slinks rožu krūms,

Kaut dārza vidū tam vieta.

Kad jasmīni jau smaržoja,

Tas tikai vēl pumpurus rieta”

            (Mans rožu krūms)

            Ak, kā iesāpas mana sirds. Es uzziedēšu, es jau pavisam drīz  uzziedēšu! Es nevaru ātrāk, vēl nav mans laiks! Lai pārzied ābeles un ceriņi, un pienenes!

            Pāri kalnam nāk jau man labi pazīstamā meitene. Viņai pilns klēpis ar dzeltenām gundegām.

 

 

“Tur, kur pļavmalē kamenes dūc,

Meitene dzeltanas gundegas plūc,

Savij tās vaiņagā, vīdama dzied:

Ziedonis atkal pa dzimteni iet!”

            (Ziedonis klāt)

            Iet laiks, es kļūstu lielāka, gandrīz jau pieaugusi. Pienācis laiks uzziedēt. Es atveru savas pumpurā paslēptās ziedlapiņas. Visi rožu krūma pumpuri steidz atvērties un kļūt par maigiem, mazliet iesārtiem ziediem.  Agrā rītā atkal pa pagalmu pastaigājas Dzejnieks. Pienāk pie manis un izbrīnā sastingst:

“Bet silta nakts, bet viņa nakts,

Tā zināja, ko tā man iedos:

Kad šorīt uz lieveņa izgāju,

Krūms stāvēja pilnos ziedos”

            (Mans rožu krūms)

            Pagalmā ienāk  meitene, tik līdzīga man, tāpat kā es, nedaudz piesārtusi. Pienāk pie rožu krūma, noglāsta ziediņus, noplūc vienu ziedu un iesprauž matos. Dzejnieks smaida:

“Vēl tu rozes plūc

Nenotvīkdama,

Vēl tu matos spraud

Tās bez nolūka”.”

            (Vēl tu nezini)

            Meitene nosarkst vairāk, uzsmaida dzejniekam un, šķiet, arī visai pasaulei. Viņa ir skaista, bet viņa vēl neapzinās savu skaistumu. Vēl neviens viņai to nav teicis.  Tagad aizvien biežāk redzu meiteni dārzā, viņa uzsmaida man un Dzejniekam. Jūtu, ka meitene ir laimīga, bet Dzejnieka acīs redzu skumjas. Meitene noplūc mani, visskaistāko ziedu rožu krūmā, un iesprauž matos. Meitene dodas projām no pagalma, tālāk mūs gaida kāds jauns, noslēpumains vīrietis. Atskatos un redzu, cik sadrūmis ir Dzejnieka vaigs. Jaunais vīrietis slavē meitenes un manu skaistumu.  Vai meitene būtu tik skaista bez manis?  Arī es esmu laimīga, jo ticu, ka, tikai pateicoties man, šie jaunie cilvēki ir kopā.

            Kas notika tālāk? Es kļuvu par jaunās ģimenes un vēlāk visas dzimtas simbolu ilgus, ilgus gadus.

 

                                                                        Megija Krista Supe

                                                                        Kusas pamatskolas 8.kl.

Radošo darbu konkurss "Mani septiņjūdžu zābaki stāv kaktā ar putekļiem apklāti" 2014.g

Skolotāja Ilona Sāre

Viesturs Priednieks, 4. klase

Mani septiņjūdžu zābaki stāv kaktā putekļiem apklāti.

 

Man kaktā stāvēja zili zaļi septiņjūdžu zābaki.

Tos katru dienu pulēju un spodrēju es.

Kādu dienu  redzēju – saplīsuši tie!

Tie plīsa un plīsa, un ārā metami jau!

Es gauži jo gauži raudāju –

Mani septiņjūdžu zābaki ārā metami!

Nesu pie visiem kurpniekiem,

Maksāju pa piecdesmit pieciem dolāriem,

Bet neviens tos netaisīja.

Mani zili zaļie septiņjūdžu zābaki!

Satiku Hariju Poteru, domāju viņam tos atdot,

Bet arī Poteram nevajag manus saplīsušos brīnumus –

Zili zaļos septiņjūdžu zabakus...

Kam tad? Raganai? Bet ragana duma.

Ar joni tā ieskrēja stenderē mazo rūķīšu mājā,

Nu beigta un pagalam ragana,

 Ļaunums kā brīnumsvecīte izsprakšķēja un izzuda.

Mazie rūķīši zābaku skrandas ar prieku pieņēma,

Darbīgām roķelēm daudzus jaunus zābakus taisīja.

Man ar vienus iedeva!

Ar adatas aso galu latviskās zīmes tiem rakstīju

Un katrudien  latvisku sveicienu draugiem Anglijā aiznesu!

 

P.S. Ja arī jums vajag zili zaļos septiņjūdžu zābakus,

Tad paprasiet mazajiem rūķīšiem – pietiks mums visiem!

 

Marta Deniāra Liepiņa, 4. klase

Mani septiņjūdžu zābaki stav kaktā putekļiem apklāti.

 

     Reiz sensenos laikos dzīvojis viens nabags. Viņam nekā cita nebija, kā tikai būdiņa meža malā, vecs kaķis un salmu maiss.

     Tad kādu dienu gāja garām vecs kungs. Ieraudzījis būdiņu, pieklauvējis un iegājis iekšā. Nabags prasījis, ko šis te darot. Kungs stāstījis, ka viņam esot vieni veci zābaki, ko nevienam nevajagot. Nabags teicis, lai dodot šim. Varot, bet pretī lai atdodot veco runci un salmu maisu. Nabags ar mieru. Kungs paņēmis salmu maisu un kopā ar runci devies prom.

     Nabags uzvilka zābakus un gāja citu ceļu, īsti nezināja, kur. Gāja, gāja, zābaki nesuši šo arvien ātrāk. Nabags tik zābakus skubinājis, un šie tik ātrāk uz priekšu. Nabagam kājas sākušas sāpēt no ātrās iešanas, teicis, lai zābaki apstājas. Šie apstājas. Nabags atpūties un tad gājis tālāk. Nonāk – kur? Protams, pie karaļa pils.

      Apsargi prasa, ko te meklējot. Nabags piesit ar kāju pie zemes un saka, ka gribot pie karaļa tikt. Apsargi pakāpušies soli atpakaļ, un zābaki tik nes nabagu uz priekšu. Tā ticis garām visiem apsargiem un nonācis pie karaļa durvīm. Apsargs priekšā, bet, kā nabags piesit kāju, tā tūlīt atkāpjas un prasa, kas tie šim par septiņjūdžu zābakiem esot. Nabags parādījis un teicis, ka zābakiem svarīga lieta pie karaļa kārtojama. Labi, tiek iekšā. Karalis uzreiz satraucies, ko tāds vazaņķis te viņa greznajās istabās dara, fui! Bet nabags tik piesit kāju un saka, ka zābaki viņu te atveduši, septiņas jūdzes vienā mirklī noiedami. Karalim dikti gribas tādus zābakus, bet nabags nedod. Karalis nabagu paēdina un izgulda uz to labāko, un sola visvisādus labumus, ko tik gribot.

       Nu kad tā, tad nabags gribot burvju nūju, kas piepilda vienu vislielāko vēlēšanos. Šim tāda esot. Labi, karalis dabū zābakus, bet nabags nūju. Uzreiz teicis vēlēšanos – lai katram uz pasaules ir mājas tur, kur ir viņa Mājas! Tā arī noticis. No malu malām Mājās atgriezušies visi tie, kas tālu aizceļojuši. Un kļuvuši laimīgi, jo tikai Mājās katrs ir laimīgs.




 Latvijas Nacionālās Bibliotēkas radošo darbu konkurss "Kā atmodināt Saulcerīti?" 2014.g.


Madonas novada Kusas pamatskolas piektklasnieku kopdarbs-

Linda Dzirkale, Kristaps Paipals, Artūrs Pērkons,

 Oskars Lācis, Kristaps Solovjovs, Ralfs Duncis.

 

KĀ ATMODINĀT SAULCERĪTI?


       Reiz kādā tāltālā zemē Eiropas ziemeļaustrumu pusē sensenajā 21. gadsimtā bija notikusi liela nelaime – brīnumdaiļā Saulcerīte kādā dienā, ejot cauri tunelim, bija pakritusi brīdī, kad gribēja aicināt darbā uz pili puisi – bezdarbnieku. Saulcerīte pakrita un vairs nemodās. Tādu – aizmigušu – galms viņu nogādāja Stikla kalna galā, ielika superdrošā stikla šķirstā un visos sociālajos portālos ziņoja: „Katrs aicināts labas gribas darbam – atmodiniet Saulcerīti!!!”

Kas bija šī Saulcerīte? Par to sākās diskusijas vispirms Twitterī. Cilvēki sprieda – Saulcerīte ir ļaužu aizmigusī dvēsele; Sirds, kas daudziem kļuvusi akmenscieta un nejūtīga; Dzīvība, pret ko cilvēki kļuvuši tik nevērīgi un pavirši; izzudusī Laipnība un sastingušās jūtas, ko visi veikli aizvieto ar emotikoniem, vai varbūt aizmigusī ir lasītkāre? Varbūt tas viss un vēl daudz kas kopā? Kā lai to atmodina – un vai vispār kāds grib to modināt?

       Twitter ierakstu lasīja un komentēja daudzi. Ne tik daudzi lauzīja galvu, kā veikt šo uzdevumu. Vēl mazāk bija to, kas ne vien lauzīja galvu, bet arī kaut ko darīja lietas labā.

       Kāds vecītis pieteicās Saulcerīti aizvest tur, kur viņa var pamosties. Viņš sākumā to aizveda pie varenas burves, bet nekas neizdevās. Nelīdzēja arī varenā ragana. Vecītis noskaitās un prasīja: „Vai Tevi vispār var pamodināt?!” Tai brīdī no zila gaisa parādījās karte, kura veda uz senu baznīcu, kuras galā bija gailis, viss no zelta. Vecītis ielika princesi karietē, pats apsēdās pie grožiem un sāka ceļu. Pie baznīcas braucējus pārsteidza briesmīgs negaiss, karietē iespēra zibens, princese noraustījās, bet nepamodās. Vecītis uzlika viņai uz sirds savu metāla pulksteni un nogādāja Saulcerīti atpakaļ stikla kalnā, teikdams, ka jāsagaida īpašā diena, kad pulkstenis sāks tikšķēt.

       Lai iepriecinātu noskumušos pavalstniekus, Prezidents sarīkoja tomātu kaujas pie Stikla kalna. Sanāca daudz lielu un mazu, visi līksmi izmētājās ar tomātiem, bet Saulcerīte nepamodās. Taču kalns nu bija notašķīts un to vajadzēja notīrīt. Neviens to negribēja darīt, pieteicās vienīgi puisis no tuneļa. Viņš tīrīja un tīrīja stikla kalnu, tīrīja un tīrīja, neskatoties uz drūmo, lietaino un vējaino laiku. Tik nelāgs laiks turējās no tā brīža, kad Saulcerīte pakrita.

        Tā, beržot un pulējot kalnu, kaut kas atgadījās. Mākoņos pavērās sprauga, un silts saules stars atspīdēja tīrajā stikla virsmā. Stars izgaismoja Dimanta kodolu, kas bija Stikla kalna spēks. Dimanta kodols mirdzēja visās varavīksnes krāsās, un cilvēki pacēla galvas no ‘laptopiem’, skārienjūtīgajiem ekrāniem, atlaida telefonu podziņas un  sāka smaidīt. Viņi ieskatījās viens otram acīs un tur ieraudzīja Saulcerīti. Visi kopā nu devās uz Stikla kalnu, kas mirdzēja saulē. Cilvēki plūda no malu malām – laimīgi un skumīgi, izmisuši un priecīgi, nobijušies un dusmīgi, izbrīnīti un smaidīgi. Dzīvu jūtu straume apņēma stikla kalnu. Karte, kas bija radusies no zila gaisa, griezās tieši virs stikla šķirsta – un pulkstenis sāka tikšķēt!

       Saulcerīte pamodās un, it kā nekas nebūtu noticis, teica puisim no tuneļa: „Gribu Tevi aicināt darbā par Saulvedi!”

      Lasītāj, vai pamanīji Saulcerītes pamošanos? Tai dienā daudz kas izmainījās, jo cilvēki laipni smaidīja, deva viens otram roku, rakstīja dzejoļus, aizgūtnēm lasīja un apsprieda labas grāmatas. Vai pamanīji? Ko dari Tu, lai Saulcerītes acis atkal  nevērtos ciet?

                                                                                             

     I.Indrānes radošo darbu konkurss. 2014.g.

Laipa – ceļazīme tiem, kam savi sapņi.

Betija Bērziņa, 8. klase

 

            Sapņi – tie mums katram ir dažādi. Man ir daudz mazu sapnīšu, kurus vajadzētu īstenot, taču ir arī lieli sapņi. Lai īstenotu lielos sapņus, vajag ieguldīt daudz darba un zināšanu.

Pagaidām esmu sākusi īstenot tikai vienu no daudzajiem. Šis mans sapnis šķiet ļoti vienkāršs, taču patiesībā tā nemaz nav! Es vēlos kļūt pat pazīstamu saksofonisti.

            Saksofona mūzika man iepatikās jau kādu piecu vai sešu gadu vecumā, kad sāku klausīties, kā to spēlē Liene Šomase. Man ļoti patika viņas spēle un patīk joprojām, tāpēc izlēmu  pievērsties saksofona spēlēšanai. Es nebiju domājusi, ka tas prasīs tik  daudz mana brīvā laika, manas pacietības un drosmes.

            Pirmais uzdevums man bija pierunāt mammu par mācīšanos mūzikas skolā. Man tas izdevās! Vispirms man bija jābrauc uz mana talanta un dotību pārbaudi. Bija jāpilda dažādi uzdevumi, kas  saistīti ar mūziku.  Un tad, kādā jaukā vasaras dienā, es saņēmu ziņu, ka tieku uzņemta mūzikas skolā. Manā priekšā parādījās gara laipa, kurai vajadzēja tikt pāri.

            Jau tā paša gada rudenī es uzsāku mācības. Sākumā man neļāva spēlēt saksofonu, lai cik ļoti es to gribēju. Vispirms man bija jāapgūst notis un viss nepieciešamais instrumenta spēlēšanai.

            Pirmais instruments, kas ienāca manā dzīvē, bija blokflauta. Tā bija maza, no koka veidota stabulīte. Lai varētu paspēlēt blokflautu, vajadzēja diezgan veiklus pirkstiņus, un man tādi bija. Bet, lai spēlētu saksofonu, vajadzēja vairāk piepūles, vairāk spēka un vēl ātrākus un veiklākus pirkstus, vajadzēja izmantot arī mēli.

            Pēc pusgada man ļāva spēlēt saksofonu, tas bija tas, ko es visvairāk biju vēlējusies.  Es biju neizsakāmi priecīga!  Jutos kā uz laipas, kas lēni šūpojās un ļāva man virzīties tālāk.

            Vēlāk es sāku spēlēt arī mūzikas skolas orķestrī, jo biju viena no labākajām saksofonistēm savā vecumā.

            Tad mūzikas skolā sākās visas grūtības, klāt nāca jauni mācību priekšmeti, piemēram, solfedžo, mūzikas literatūra un klavierspēle.

            Bija ļoti grūti mācīties skaņdarbus no galvas, kuri jāspēlē uz klavierēm, bija grūti iemācīties no galvas visu slaveno komponistu un mūziķu biogrāfijas, grūti bija dziedāt un apvienot to visu kopā.

            Kopumā mūzikas skolā man vajadzēja mācīties tikai 6 gadus, taču man tas bija par daudz. Man vairs īsti neizdevās apvienot mūzikas skolu ar parasto skolu, kura man bija tikpat svarīga. Negribējās piespiesties, gribējās vairāk laika veltīt sev un draugiem.

            Tad es sāku kavēt mūzikas skolas stundas, taču uz saksofona spēles stundām un orķestra mēģinājumiem es turpināju iet. Tad arī pienāca laiks, kad skolotājiem bija apnikusi mana stundu kavēšana,  un viņi mani izslēdza no mūzikas skolas. Tajā brīdī man likās, ka manam sapnim pienācis gals. Mana sapņu laipa bīstami svārstījās uz visām pusēm, likās, ka esmu nost no ceļa uz savu sapni un nonākusi dubļu peļķē. Vai tiešām laipa tepat beigsies?  Vai viss mans ieguldītais darbs bija izkaisīts vējā?

            Pēc šī nelāgā notikuma man pavērās cita iespēja, lai īstenotu savu sapni tālāk. Mans vecākais brālis sarunāja ar labu draugu, ka man ļaus spēlēt lielajā Cesvaines orķestrī, kurš brauc spēlēt pa visdažādākajām Latvijas un citu valstu vietām.

            Šī man bija vienreizēja iespēja, kuru ar prieku pieņēmu. Mana laipa tepat vien bija, tā bija nolīdzsvarojusies, un es ar prieku pa šo laipu devos pretī saviem sapņiem.

            Ir pagājuši jau gandrīz divi gadi, kopš spēlēju šajā orķestrī. Tas ir viegli un patīkami. Mājās varu pat netrenēties, jo mēģinājumi notiek reizi nedēļā. Viens mēģinājums ilgst apmēram trīs līdz četras stundas, ar starpbrīžiem, protams.  Orķestrī es neesmu vienīgā saksofoniste, un man tas patīk. Vairākiem spēlētājiem spēlēt reizē ir daudz vieglāk, interesantāk un patīkamāk. Ir daudz drošāk spēlēt, jo nav jābaidās, ka kaut kas nesanāk, to izlabos kāds cits spēlētājs, palīdzēs apgūt nesaprotamo.

            Galu galā esmu nolēmusi īstenot savu sapni un tiekšos uz to. Vismaz tagad man nevajag mācīties komponistu biogrāfijas, jo tas mani neinteresē.

            Ir jau reizes, kad joprojām uznāk niķis, kad negribas neko darīt. Taču ir jāmāk tikt tam pāri. Tagad es zinu, ka mana sapņu laipa ir stipra un arvien zem manām kājām. Jānostājas droši un pārliecināti jāiet uz priekšu! Viss izdosies!

                                                                                                                                           


Radoša eseja- darbu vērtēšana vizuālajā mākslā 9.kl. Uzdevums: iejusties audumu pircēja (tirgotāja) lomā un izvērtēt 9 dažādus audumu dizaina paraugus, kurus iepriekšējā mācību stundā radījuši paši skolēni.

 

 

Audumu tirgū

     Jau ilgus gadus strādājot „Merci” firmā, nācies izvēlēties visdažādākos audumus.

     Šoreiz vajag audumus teātra izrādei „Ceriņu ugunskurs”. Ir nepieciešams audums princeses Martas kleitai. Vispiemērotākais audums būtu Nr.8. Silto toņu banānkrāsas fons, kurā ik pa laikam ieplūst kāds vēss tonis, attēlotu princeses bērnišķīgo dabu, turklāt, akcenti, kas atrodas uz šī auduma, ir kā princeses rakstura „odziņas”.

     Nākošais uzdevums ir atrast tērpa audumu ļaunajam karalim. Piemērots būtu audums Nr.9. Tas attēlo ļaunumu, uzdrukātās zīmes vēsta iznīcību, ļoti atbilstoši karaļa būtībai. Šādu audumu mēs varētu sākt ražot savām vajadzībām, jo to var viegli variēt un nest slavu izveidotājam.

     Purva ainu varētu attēlot ar audumu Nr.7. Tas būtu purvs no putna lidojuma. Sarkanie pleķi kā akači.

     Audumus Nr.1,3,4 varētu kombinēt un veidot skatuves noformējumu 2. ainai, kurā attēlots jūras brauciens uz ceriņu zemi. Tie ir bagāti ar zivs attēliem, kuri šos audumus padara interesantus.

     Toties audumu Nr.6 mēs varētu ražot rūpnieciski. Cik interesants! Tajā iespējams saskatīt gan debesis, gan sniegu. Ir iespējams no tā šūt arī naktskreklus vai ko tamlīdzīgu.

    Ar audumu Nr.5 var veidot elegantus tērpus spilgtām personām, es vēlētos sev tādu apģērbu. Tāpēc varbūt arī šo audumu varētu rūpnieciski ražot.

    Cik izdevusies, iepirkumiem bagāta diena!                                                                                                                                                                          (E.Kalniņš)

                        

Audumu tirgū

    Jau iepriekš man ir bijusi pieredze izvēlēties audumus tālākai izplatīšanai.

    Šoreiz, aplūkojot deviņus audumu paraugus, es secinu, ka tirgum piemērotākais ir audums Nr.5, jo ir kā radīts dažādu izstrādājumu gatavošanai. Tas piemērots arī manam uzņēmumam, jo es vadu šūšanas darbnīcu „Maigāroka”. Mūsu uzņēmums tirgum piedāvā galdautus, dažādus pārklājus un aizkarus.

     Audums Nr.9 ir ļoti izteiksmīgs un būtu piemērots telpu dizaina radīšanai, kur notiek publiski brīvā stila pasākumi, pusaudžu aktivitātes un rokkoncerti, nesen ir saņemts pasūtījums ar piemērotu vidi, kur vēlas iegādāties galdautus.

     Nr.1,2,3 un 4 ir diezgan līdzīgi un neizteiksmīgi, taču 3. un 4. varētu izvēlēties nelielos daudzumos, jo bērnu istabas aizkari varētu iznākt diezgan atbilstoši.

     Nr.6 ir visnotaļ piemērots bērnu istabai, un mēs to pasūtīsim apmēram 30 baķus, šī būs gana pieprasīta prece!

     7. un 8. ir atbilstoši bērnudārzu telpām un virtuves dizainam, šos audumus iegādāšos 60 baķus no katra, kā arī 9. auduma baķus es būtu gatava iegādāties pat par visaugstāko cenu, jo šis audums ir ļoti izteiksmīgs un jauns, mūsu piedāvājumā šis būs interesants variants.

    Paldies, ceru uz turpmāko sadarbību!

    Veiksmi ražošanā, ar cieņu................

    Gaidīšu pasūtījumu. Ar sveicieniem no ASV                                                                                                                                                                            (E.Zelča)

 

Audumu tirgū

  1. Šo audeklu es izmantotu galdautu ražošanā un tos pārdotu.
  2. Otrais man nepatīk, jo šajā darbā kaut kas pietrūkst, un es šī audekla autoram ieteiktu to pilnveidot.
  3. Trešais man ļoti patīk, un es to ieteiktu ražot un pārdot citās valstīs.
  4. Ceturtais ir ļoti labs, un es to gribētu pat iegādāties. Iesaku ražošanai masveidā.
  5. Piektais man liek ļoti aizdomāties, ieteiktu to likt kādā mājā pie sienas kā gleznu.
  6. Nevaru izprast autora domu, kas attēlots uz šī audekla.
  7. Ļoti labs un skaists darbs, es to nopirktu, ieteiktu ražošanai un sūtīšanai uz citām valstīm.
  8. Krāsains un interesants darbs, es to dāvinātu cilvēkiem, kuriem patīk domāt. Varētu arī to pārdot.
  9. Ļoti labs un izteiksmīgs darbs, man ļoti patīk krāsu spēles šajā audeklā, to varētu ražot un pārdot. To varētu arī izmantot kā kādas rokgrupas karogu vai arī veidot simbolu. Man patīk melnais un rozīgi sarkanais krāsu salikums.

 

p.s.  Kopumā man pat ļoti patika šo audeklu krāsas un paši audekli, ieteiktu Jums dažus no tiem iegādāties.                                                             (S.Dzenis)

 

Audumu tirgū

       Esmu audumu uzpircējs no Monako, ļoti vēlos apskatīt šos auduma paraugus. Vienu no darbiem izvēlēšos sava dvieļa dizaina izveidei.

       Sava dvieļa dizainam es izvēlētos 5.,7. un 9. paraugu, jo tie ir daudzpusīgi, ar dažādām krāsām, labi izskatītos uz jebkura dvieļa, liela vai maza.

       6. un 8. paraugs, visticamāk, varētu pretendēt uz paklāju ražošanu, jo tur nav spilgtu krāsu.

       1., 2., 3., un 4. paraugs varētu derēt sadzīves lietām- krūzēm, visādiem traukiem.

       Kā jau teicu, es izvēlētos 5.,7. un 9. paraugu, jo tie ir visspilgtākie no šiem paraugiem.                                                                                             (I.Bērziņš)

 

Audumu tirgū

Es jau vairākus gadus apmeklēju Audumu tirgu, lai redzētu, kāda veida audumi ir pieejami. Esmu parasta šuvēja ar savu ateljē „ KaRizAnda”, novērtēju audumus un nedaudz arī nopērku.

No 1.-4. visi audumi ir gandrīz vienādi, un tas vairs nav interesanti, dažādība būtu labāk. Auduma gabals Nr.5 ir ļoti raibs, manai gaumei pat pārāk raibs. Nr.6 ir vienkāršs un labi noderētu bērnu apģērbiem. Nr.7 ir ļoti interesants, neko tādu iepriekš neesmu redzējusi. Šis audums būtu labs vasaras kleitu šūšanai. Nr.8 ir interesants krāsu salikums, ļoti raibs, varbūt pārāk raibs, bet kopumā būtu piemērots apģērbu šūšanai. Nr.9 ir spilgts un radošs audums, interesanta krāsu izvēle. Būtu noderīgs brunču, kleitu un citu apģērbu šūšanai.

Es pirkšu 10 metru no katra auduma Nr 6,7,8,9.                                                                                                                                                                      (E.Pētersone)


Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .